Medijpratības lielākais izaicinājums ir cīnīties pašam ar sevi

Loreta Jargane

Saruna ar ekspertu Jāni Buholcu. Jānis Buholcs ir Vidzemes Augstskolas asociētais profesors. Ikdienā viņš lasa tādus studiju kursus kā „Mediju ētika”, „Mediju ekonomika”, „Tiešsaistes informācijas vide” un citus, bet pētniecībā pievēršas žurnālistikas un sociālo mediju tēmām. Līdztekus tam viņš seko līdzi mediju vides profesionālajām aktualitātēm.

Kādiem medijiem , jūsuprāt,  mūsdienās uzticas visvairāk? Kāpēc?

“Man vispār nešķiet praktiski runāt par uzticēšanos šādā aspektā , proti, kam uzticas visvairāk –  televīzija, avīzei, radio u.tml. Tāpēc, ka televīzija, avīzes, radio, internets ir tikai informācijas nesēji un tajos mēs varam saskarties ar dažāda veida informāciju. Tajā skaitā avīzes var būt dažādas, kuras ir kvalitatīvas, nekvalitatīvas. Televīzija – sabiedriskā, Krievijas federālais kanāls utt. Tāpēc, vaicājot cilvēkiem vienkārši, kam jūs uzticaties, mēs jau nemaz nezinām kas ir tas ko viņi ir pateikuši , jo viņu uzticēšanās tiešā veidā izriet no tā, ko viņi patērēs, bet mēs nezinām kuru televīziju viņi skatās. Šādi jautājumi tiek regulāri uzdoti dažādās aptaujās, līdz ar ko man šķiet, ka no šī tradicionālā jautājuma vajadzētu atteikties.
Ja ir interese par to, cik lielā mērā, kāpēc uzticas, piemēram reģionālajiem medijiem, jāpēta, vaicājot cilvēkiem, kurus reģionālos vai vietējos  medijus cilvēki lasa. Piemēram, reģionālajam medijam A  rezonanse ir tāda, reģionālajam medijam B – tāda, un tad mēģinām saprast, kāpēc tas tā notiek.”

Gadu gaitā mainās uzticība medijiem, kāpēc tā tas ir?

“Liels un sarežģīts jautājums. Mani daļējie novērojumi –  cilvēki mūsdienās paliek prasīgāki. Cilvēkiem ir iespēja izvēlēties visdažādākos informācijas avotus un, ja cilvēkam  ir iespēja izvēlēties, nav jau tā, ka eksistē tikai  viens, divi vai trīs , bet izvēle ir ļoti liela. Attiecīgi cilvēks pierod pie tā, ka viņam ir pašam savs noteiks standarts vai subjektīvās sajūta par to, kādam jābūt medijam. Attiecīgi viņi pēc tā arī tos izvēlas.

No medijpratības aspekta tas nav  labi vai slikti. Tas ir stāsts par to, ka cilvēki vairs nedomā par medijiem, ka tie stāstīs vienu vienīgu objektīvu patiesību. Medijpratība arī paredz, ka cilvēkiem jāspēj saprast, kāpēc saturs veidojas, kādas ir dažādas ietekmes un, ka dažādi mediji var stāstīt lietas dažādi.

Mums vienkārši tas ir jāpieņem, kā kaut kas, kas izriet no mediju dabas un tur attiecīgi mums jāspēj mediju saturu patērēt. Līdz ar to, man šķiet, ka problēma nav tā,  ka medijiem cilvēki varētu neuzticēties, problēma varētu sākties tajā brīdī, kad cilvēki tādu tradicionālu žurnālistikas mediju patēriņu sāk nomainīt uz kaut ko, kas ir vēl sliktāks.”

Kas varētu būt vissliktākais?

“Informācijas izvēles iespējas ir lielas. Un var gadīties, ka cilvēks tā vietā, lai lasītu kādu puslīdz labu mediju, tā vietā izvēlas  “klikšķu” portālu vai kādu izdomāto ziņu portālu, vai propagandas izdevumu.  Varbūt viņš tur ierauga ko tādu, ko neierauga citur, bet tas nenozīmē, ka tas ir patiesi. Var gadīties, ka cilvēkam pašam ir kādi uzskati par to, kā lietām būtu jābūt. Un, kad viņš ierauga kādu informācijas augli , kurš stāsta tāpat kā viņam šķiet, kā lietām vajadzētu būt. Tad viņš ir priecīgs šādu informācijas avotu, iespējams, novērtēt kā kaut ko pieņemamu. Kas noteikti ir slikti, ja tas notiek šādā veidā.”

Vienā gadījumā runa var būt par to, ka cilvēks īsti neuzticas, bet šo mediju patērē. Tas nav sliktākais. Sliktākais ir tas, ka cilvēks neuzticas un pārstāj patērēt puslīdz normālos tradicionālās žurnālistikas izdevumus.

Kādēļ  tā notiek?

“Šajā sakarā droši vien daļu atbildības jāuzņemas arī pašiem medijiem, jo ir jau skaidrs, ka mediji ir dažādi un arī informācijas kvalitāte ir dažāda arī Latvijā.  Mēs varam ieraudzīt dažādas problemātiskas lietas, varam ieraudzīt  slēpto reklāmu, kaut kādu nedeklarētu sadarbību ar politiskiem, ekonomiskiem spēkiem, varam redzēt atsevišķās jomās virspusējību un dažādas citādākas lietas, kas savukārt  izriet no mediju ekonomiskās situācijas, kas atkal jāmēģina izlabot. Un attiecīgi tā visa ir ļoti sarežģīta sistēma, kurā ir dažādi cēloņi un dažādas sekas, kas galu galā iznāk tāds kā apburtais loks. Proti, arī mediji pieņem kaut kādus lēmumus kuri nav vienmēr sabiedrības interesēs, kuri varbūt ne vienmēr atbilst vislabākajiem, visaugstākajiem žurnālistikas standartiem, kas attiecīgi rada  daļā auditorijas skepsi un neuzticēšanos.”

Kā izskaust nekvalitatīvu mediju problēmu?

“Es neesmu no tiem, kam patīk kaut ko aizliegt, negribētos lai mēģinām šķirot medijus – kurš ir labs, kurš slikts. Protams, brīdī, kad runa ir par pierādāmiem meliem, kurus arī daži portāli ražo un kļūst populāri. Melus rakstīt un izplatīt nedrīkst. Bet par to, ka žurnālistika iz dažādas kvalitātes, man šķiet, ka tas ir jāpieņem kā norma. Nav tā, ka žurnālistikai ir tikai viens standarts un viena iespējamā  forma. Pastāvēs vienmēr dzeltenā žurnālistika – slavenību lapas, izdevumi, kuri vienmēr it bijuši populārāki kā kvalitatīvās žurnālistikas izdevumi. Tas ir vienkārši kas tāds, kas cilvēkiem  patīk un interesē, galu galā cilvēki par to ir gatavi maksāt.”

Tas jau nav kas tāds, kas nedrīkstētu pastāvēt. Cilvēkiem tas  pilda savas funkcijas – viņi izklaidējas. Ar to īsti nav problēma. Drīzāk stāsts ir par cilvēku informēšanu, lai cilvēki saprastu, ka ir šī te parādība – ka nepatiesa informācija var tikt veidota apzināti un dažādu motīvu vadīta, piemēram, mediji kuri mēģina pelnīt  naudu, ir mediji, kuri nodarbojas ar propagandu, tur var būt dažādas intereses apakšā un attiecīgi informācijas patērētājiem ir svarīgi apzināties to.

Kā pašiem patērētājiem šķirot mediju kvalitāti?

“Šajā sakarā pati lielākā problēma ir motivācija. Viena lieta ir tā, ka mēs varam cilvēkiem skaidrot un atgādināt , ka tiešām nevajag ticēt visam, ko mēs internetā ieraugām. Tanī pašā laikā, ja cilvēkam nav motivācijas būt kritiskiem, tad visi šie atgādinājumi neko nemainīs. Un motivācija ir tas, ko ir diezgan grūti iemācīt cilvēkam. Bieži vien notiek tā, ka cilvēks saskaras ar informāciju internetā, sociālajos medijos un parasti reaģē – veicot intuitīvus spriedumus – cik lielā mērā man pašam šķiet, cik šī informācija varētu būt patiesa. Nenotiek avotu izvērtēšanas aspekti, bet tas viss notiek intuitīvi. Ja intuīcija vienā brīdi saka, ka tam var ticēt, tad patērētājs nemeklē padziļināti, vai patiešām tā tas ir. Un to var redzēt, paskatoties dažus piemērus Facebook.com, kur cilvēki dalās ar bieži vien nepamatotu informāciju. Tie kas šo informāciju lasa un dalās ar to, tiem ir jau bijusi sākotnējā iekšējā pārliecība, ka tā ir, līdz ar to nav iekšējās motivācijas  pētīt avotus. Kaut gan, ja viņi vēlētos, viņi ātri vien ieraudzītu, ka tā aina, kas atsevišķos ierakstos veidota ir krietni pārspīlēta, fakti neatbilst un, ka situācija ir daudzveidīgāka. Cilvēkiem  psiholoģiski patīk, ka stāsta  lietas, kurām viņi piekrīt un viņš vienmēr atradīs iemeslu , kāpēc tās lietas, kurām viņi nepiekrīt nav patiesas vai nav būtiskas.”

Tāpēc  medijpratības lielākais izaicinājums ir cīnīties pašam ar sevi. Cīnīties ar saviem iepriekšējiem pieņēmumiem , savu pārliecību, ka es saprotu, kā viss notiek un, ka es vienmēr spēju intuitīvi uztvert, kas ir patiesība, kas meli. Bet dažkārt tās  ir citādākas nekā tās izskatās.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *