Mediju regulācija – turēšanās uz slidenas nogāzes

Anda Rožukalne

Kāpēc žurnālisti apspriež vienu politiķi, bet nekritizē negodīgas amatpersonas? Kāpēc Nacionālā elektroniskās plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) nesoda Krievijas kanālus un kāpēc NEPLP nevar atlaist, kad padomes rīcība šķiet neatbilstoša? Kurš atļāva radio kanālam uz diskusiju aicināt nepatīkamu politiķi, kas sodīs žurnālistus, kuri internetā raksta sensacionālus virsrakstus un satrauc cilvēkus?

Minētie ir tikai daži no daudziem mediju regulācijas un pašregulācijas jautājumiem, kas izskan publiskās diskusijās. Šoreiz par pamatiem – kāpēc vajadzīga mediju regulācija un kas īsti tiek regulēts? Kāda ir pašregulācijas jēga?

Rakstā mediju regulācija skaidrota, priekšplānā liekot mediju brīvības, neatkarības un daudzveidības principus. Tā nozīmē tiesības brīvi, bez cenzūras, izplatīt informāciju un viedokļus, vienlaikus ievērojot plašsaziņas līdzekļu atbildību par sabiedrībai piedāvāto saturu un arī sabiedrības un indivīdu tiesības (valsts drošība, tikumība un kārtība, tiesības uz privātumu, nevainības prezumpcijas ievērošana, izvairīšanās no neslavas celšanas, indivīdu goda un cieņas aizskaršanas u. c.). Mediju brīvība likumos garantēta kontekstā ar nepieciešamību cienīt sabiedrības un indivīdu tiesības, ievērot citus likumus. Mediju regulācija nozīmē brīvības ierobežojumus. Kad tiek atbalstīta stingrāka mediju regulācija, stingri sodi, ierobežojumi, slīdēšana pa nogāzi var nozīmēt arī piezemēšanos ļoti tālu no brīvības.

Kādi plašsaziņas līdzekļu darbības aspekti tiek aizsargāti?

Pastāvot mediju sistēmu atšķirībām, joprojām iespējams vienoties par galvenajiem principiem, pēc kuriem darbojas mediji liberāli demokrātiskā sabiedrībā. Deniss Makveils (2010) apkopojis galvenos demokrātisku sabiedrību un mediju attiecību principus:

  • Neatkarība. Medijiem ir jābūt brīvībai izvēlēties savus mērķus, bez spiediena vai ierobežojumiem, kas atrodas ārpus to izvēlētās auditorijas. Īpaši nepieļaujams ir valdības, biznesa, lobēšanas grupu un propagandistu spiediens. Neatkarība ir nepieciešama, lai nodrošinātu mediju kritisko un radošo lomu sabiedrībā.
  • Daudzveidība vai plurālisms. Sabiedrībā jāpastāv dažādām mediju formām attiecībā pret kultūru, informāciju un idejām. Cilvēkiem jābūt iespējai izvēlēties medijus un to saturu no plaša alternatīvu iespēju spektra atkarībā no viņu vajadzībām, uzskatiem, priekšstatiem un gaumes. Lai to sasniegtu, nozīmīga ir mediju īpašnieku dažādība un reāla dažādu grupu piederīgo balsu un sabiedrības interešu pārstāvju iespēja sasniegt medijus.
  • Informācijas kvalitāte. Ziņām un informācijai, kas tiek piedāvāta sabiedrībai, jāatbilst augstiem kvalitātes standartiem, ar to saprotot mērķi sasniegt patiesību, tai jābūt godīgai, patiesai, profesionālai un precīzai.
  • Sociālā un kultūras kārtība. Pastāv vispārīga vienošanās, ka medijiem nevajadzētu tiešā veidā graut sabiedrībā pastāvošās normas, piemēram, mudinot uz kriminālnoziegumiem vai gāžot pastāvošo leģitīmo politisko sistēmu.

Regulācijas pakāpe var atšķirties atkarībā no mediju segmenta (prese ir mazāk regulēta nekā elektroniskie mediji), bet kopumā tiek regulēta mediju struktūra, infrastruktūra, izplatīšana, pieejamība, darbība un saturs. Struktūras regulācija nozīmē mediju koncentrācijas novēršanu, monopolu kontroli, ārējo īpašumtiesību definēšanu mediju jomā, licencēšanas nosacījumus, privātu vai sabiedrisku mediju kontroli.

Infrastruktūras un tehnoloģiju regulācijas mērķi ir tehniskie standarti, frekvenču piešķiršanas nosacījumi, satelītu pozicionēšana, komunikācijas sistēmas dažādu elementu savienojamība un starptautisko līgumu apstiprināšana. Izplatīšanas regulācija attiecas uz visu veidu pakalpojumiem, kas tiek piedāvāti mediju lietotājiem, un uz prasībām, kas attiecinātas uz šo pakalpojumu piedāvātājiem. Piemēram, t. s. «must carry» vai obligātās iekļaušanas princips kabeļoperatoru gadījumā, lai nodrošinātu noteiktu kanālu pieejamību visiem saņēmējiem neatkarīgi no operatora, tirgus interesēm vai personiskajiem uzskatiem par programmas uzbūvi.

Darbības regulācija var skart satura veidošanas pamatprincipus, žurnālistu ētikas jautājumus, redakcionālās neatkarības ievērošanas nosacījumus, autortiesības, privātās dzīves un tiesības uz informāciju respektēšanu, arī valsts drošību, cīņu pret noziedzību un terorismu, kā rezultātā mediju brīvība var tikt ierobežota.

Mediju satura regulācija skar indivīdu un sabiedrības intereses, kas mijiedarbojas satura veidošanas, patērēšanas un mediju satura iedarbības procesos. Mediju regulācijā tiek risinātas pretrunas starp sabiedrības un indivīdu interesēm. Mediju tiesību pētnieki Maiks Feintuhs un Maiks Vernejs piedāvā šo interešu sarakstu. Sabiedrības intereses attiecas uz sabiedriskās kārtības un valsts drošības aizsardzību, nepieciešamību saglabāt kultūras standartus un atbalstīt nacionālo vai reģionālo kultūru un valodu; ievērot tiesības uz izteiksmes brīvību un aizsargāt šīs tiesības; sargāt sabiedrību no kaitējuma, īpaši aizsargājot bērnus un jauniešus no tiem nepiemērota satura; nodrošināt starptautiskās saistības mediju un komunikācijas jomā. Indivīdu intereses mediju regulācijā ir šādas: aizsargāt veselību vai tikumību; aizsargāt indivīdu tiesības – reputāciju un cieņu; novērst uzbrukumus indivīdiem; aizsargāt no kaitējuma, ko indivīdiem var sagādāt vardarbīgs vai perverss saturs; aizsargāt īpašuma tiesības informācijas un komunikācijas procesā.

Mediju regulācijas nozīmīgākie jautājumi

Plurālisms

Tas ir vārda brīvības un mediju neatkarības priekšnosacījums. Plurālisms raksturo mediju vides un satura daudzveidību, dažādu sabiedrības grupu un dažādu interešu pārstāvju iespējas piedalīties publiskā diskusijā. Džeims Kjurrens raksta, ka patiesība kaut kādā automātiskā veidā radīsies vai nu brīvas ideju konkurences vidē, vai atvērtā, kritiskā un racionālā diskusijā. Leslijs Hitčincs sadala mediju plurālisma jēdzienu divās daļās. Plurālisms ir atšķirīgu mediju tipu (sabiedrisko, privāto, komerciālo, bezpeļņas) klātbūtne mediju vidē un dažādos medijus kontrolējošo īpašnieku daudzveidība. Otra dimensija – dažādība («diversity») nozīmē viedokļu daudzveidību un plašu programmu un satura tipu (informatīvi, izklaidējoši u. c.) dažādību. Mediju plurālisma svarīgākos aspektus raksturo šādu aspektu daudzveidība: saturā apskatītie politiskie uzskati (politiskais plurālisms), kultūras izpausmes (kultūras plurālisms), lokālās un reģionālās intereses (ģeogrāfiskais/reģionālais plurālisms). Plurālisma līmeni ietekmē katras valsts mediju regulācijas klimats un loģika. Ja tirgus loģika likta priekšplānā, mediju politikā dominēs tādi ekonomiski raksturlielumi kā ekonomiskā efektivitāte un konkurence. Tie būs svarīgāki par tādiem mediju vērtēšanas kritērijiem kā demokrātija, kultūras vērtības, sociālā iekļaušana, raksta Beata Klimkeviča.

Redakcionālās neatkarības (arī autonomijas) princips

Tas izriet no universālā preses brīvības principa un precizē, ka mediju un žurnālistu darba veikšanai, patiesas un neatkarīgi sagatavotas informācijas sniegšanai ir svarīgi nosacījumi. Redakcionālā neatkarībavai redakcionālā brīvība parasti attiecas uz mediju profesionāļu darba apstākļiem mediju organizācijās. Redakcionālā autonomija nozīmē mediju organizāciju struktūru, kurā satura veidošana menedžmenta līmenī tiek nodalīta no sadarbības ar reklāmdevējiem vai citiem biznesa partneriem, uzņēmuma finanšu darbības, mārketinga un citām medija darbībai nozīmīgām funkcijām. Šis termins ietver arī žurnālista autonomiju. Autonomija var būt arī funkcionāla: definēta kā statuss, kas medijus atšķir no citiem, – pašnoteikšanās un morālās neatkarības  forma. Komerciālā mediju sistēmā redakcionālā neatkarība tiek izprasta kā redaktora pienākums ne tikai brīvi veidot mediju saturu un par to atbildēt, bet arī pildīt mediju vadītāju uzdevumus, pienākumu sasniegt noteiktu mērķa auditoriju un uzņemties atbildību  par medija finanšu rezultātiem. Sabiedrisko mediju gadījumā redakcionālā neatkarība nozīmē medija satura veidotāju (redakciju, redaktoru, žurnālistu, producentu u. c.) tiesības brīvi pieņemt lēmumus visos satura veidošanas posmos neatkarīgi no sabiedriskā medija valdes un uzraudzības padomes.

Mediju īpašnieki

Lai nodrošinātu plurālistisku mediju vidi, mediju regulācijā tiek pievērsta uzmanība mediju īpašnieku daudzveidībai. Jebkura īpašnieku koncentrācija rada konkrētu politisko uzskatu, konkrētu kultūras vērtību un normu dominēšanu, kas notiek uz pārējo sabiedrības pārstāvju rēķina. Mediju struktūra, mediju satura kvalitāte un neatkarība ir atkarīga no mediju īpašniekiem. Ja tie pārstāv konkrētas intereses (politiskas, ideoloģiskas, komerciālas), rūpējoties par daudzveidību, valsts var ierobežot konkrētu tirgus dalībnieku iespējas. Mediju īpašnieku darbība tiek ierobežota, uzliekot par pienākumu nodrošināt redakcionālo neatkarību un īpašumtiesību caurskatāmību.

Mediju pieejamība

Lai garantētu tiesības uz brīvu informācijas apmaiņu, svarīga ir valsts loma. Ar valsts īstenotu politiku un normatīvo regulējumu tiek nodrošinātas šādas mediju pieejamības funkcijas:

  • masu mediju tehnisko tīklu un iekārtu izbūve, uzturēšana, pārvaldība;
  • starptautisko un nacionālo tehnisko standartu nodrošināšana;
  • satura tehniskā kvalitāte;
  • īpaša satura veidošana konkrētām sabiedrības grupām.

Mediju pieejamības regulācija attiecas uz šādām grupām:

  • visi konkrētas valsts iedzīvotāji (mediju tehnoloģiskā sasniedzamība);
  • noteiktas valodas lietotāju grupas (nacionālās valodas aizsardzība, satura nodrošināšana minoritātēm, tā tulkošana);
  • iedzīvotāju grupas, kurām ir konkrētas intereses, ko aizsargā valsts (bērni, jaunieši, reliģiskas grupas, politisku uzskatu pārstāvji un politiskas partijas);
  • cilvēki ar invaliditāti (ar redzes un dzirdes traucējumiem).

Naida runa, diskriminācija

Mediju satura kvalitātes prasības regulācijā risina pretrunu starp tiesībām un brīvību izplatīt informāciju un citām tiesībām. Izteiksmes brīvības ierobežojumu mērķi ir vērsti gan uz sabiedrības interešu (vispārējā kārtība un tikumība), gan valsts funkciju nodrošināšanu (ar likumu aizsargātu valsts noslēpumu publiskošana, aicinājumi uz valsts varas gāšanu, vardarbību), gan indivīdu tiesību aizsardzību (goda un cieņas aizsardzība, tiesības uz privāto dzīvi, neslavas celšanas novēršana, apzināta nepatiesas informācijas izpaušana).

Liela daļa mediju satura ierobežojumu saistīta ar diskriminācijas novēršanu (Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 14. pants). Diskriminācijas aizliegums attiecas uz plašu pazīmju loku: dzimums, rase, ādas krāsa, valoda, ticība, politiskie vai citi uzskati, valstiskā vai sociālā izcelsme, piederība pie nacionālās minoritātes, mantiskais stāvoklis, dzimšanas vai cits stāvoklis. Diskriminācijas mediju satura novēršanas pamatā ir ideja, ka publiski izteikumi var nodarīt kaitējumu indivīdam vai cilvēku grupām, aizskarot cilvēktiesības.

Kaitējums var būt individuāls (psiholoģiskas vai fiziskas ciešanas), tas var skart arī kādu grupu, kuras tiesības tiek formāli vai neformāli aizskartas.Diskriminācijas aizliegumu definē vairāki starptautiski dokumenti. Latvijas Republikas Augstākā tiesa (LR AT) apkopojumā (2012) uzsver, ka cilvēktiesību dokumenti aizliedz kūdīšanu uz vardarbību vai naidu pret kādu personu grupu vai kūdīšanu uz diskrimināciju, bet tālejošāk formulētie ierobežojumi aptver, piemēram, arī nacionālā goda un cieņas aizskaršanu vai tādu ideoloģiju sludināšanu, kuras pamatojas uz rasu pārākumu vai naidu. Viena no publiski paustas diskriminācijas sekām var būt vardarbība, kas vērsta pret indivīdu vai grupu, ko raksturo noteiktas pazīmes. Tāpēc mediju satura regulācijā nozīmīgi ir šādi aizliegumi: aizliegums aicināt uz vardarbību; kara un cietsirdības, rasu, reliģiskā pārākuma un neiecietības propagandas aizliegums; aizliegums kūdīt uz noziegumu. Mediju saturā sastopamā un iespējamā diskriminācija, liegums aicināt uz vardarbību tiek skaidroti, izmantojot naida runas jēdzienu. Naida runu var izplatīt gan medijs, uzskatot to par savas darbības mērķi, piemēram, t. s. «hate sites» jeb naida vietnes Amerikas Savienotajās Valstīs, gan žurnālists, piemēram, iepazīstinot ar cilvēku, to raksturojot, gan medija informācijas avots, skaidrojot savu attieksmi, izsakot viedokli, nostāju, atspoguļojot citus indivīdus vai grupas. Eiropas Padomes naida runas definīcija, ko izmanto Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT), ir šāda: «Naida runa pārklāj visas izteiksmes formas, kas izplata, mudina, veicina vai attaisno rasistisku naidu, ksenofobiju, antisemītismu vai citas naida formas, kas balstītas uz neiecietību, iekļaujot: neiecietību, kas nāk no agresīva nacionālisma, etnocentrisma, diskriminācijas un naida pret minoritātēm, migrantiem un ārvalstu izcelsmes cilvēkiem» (citēts pēc Latvijas Cilvēktiesību centra, 2015).

Medijos naida kurināšana var izpausties teksta, attēla, audio formās. Tā ir pretrunā ar demokrātiskas sabiedrības pamatvērtībām, tāpēc naida runas un diskriminācijas aizliegums nav izteiksmes brīvības pārkāpums.

UNESCO ir apkopojis mediju regulācijas un pašregulācijas ieteikumus naida runas un naida noziegumu ierobežošanai publiskajā komunikācijā:

  • izglītojot žurnālistus par mediju ētikas jautājumiem, lai mediju profesionāļi varētu pazīt un novērst naida runu mediju saturā, avotu izteikumos, auditorijas komunikācijā sociālajos medijos;
  • veidojot  informācijas un atpazīšanas kampaņas par  tematiem, kas ir «konfliktu jutīgi». Žurnālistiem ir jāapgūst prasmes, kas nepieciešamas, atspoguļojot sensitīvus notikumus un tematus. Šāda izglītošana var novērst «mēs» un «viņi» pozīcijas uzturēšanu medijos, tā var uzlabot zināšanas un cieņu pret kultūru un tradīciju daudzveidību;
  • regulēt sociālo mediju komunikāciju, ievērojot izteiksmes brīvības principu un izmantojot mediju likumus un ētiku principus;
  • iedrošinot  naida runas upurus un lieciniekus ziņot par noziegumiem, kas saistīti ar naida runu;
  • novērst naida noziegumu nesodāmību, nodrošinot mediju satura monitoringu (UNESCO, b. d.).

Pašregulācija

Deniss Makveils pašregulāciju definē kā «brīvprātīgu vai piespiedu procesu, ar kura palīdzību mediji atbild sabiedrībai tieši vai netieši par publikāciju kvalitāti» (McQuail, 2005, 207). Mediju atbildība un pašregulācija ietver daudz vairāk aspektu, nekā paredz regulācija. Pašregulācija nozīmē, ka profesionālās jomas pārstāvji (mediju uzņēmumi vai mediju profesionāļi) vienojas par profesionālās darbības nosacījumiem un paši uzrauga to ievērošanu. Pašregulācijas principiem un normām ir rekomendējošs raksturs, šīs normas ar ētikas vai rīcības kodeksu uztur mediju organizācijas vai mediju profesionāļu organizācijas. Ētikas kodeksi ietver galvenos žurnālistu pienākumus: nodrošināt patiesu, precīzu, sabalansētu, neitrālu un objektīvu informāciju; attiecības ar reklāmdevējiem, mediju īpašniekiem, informācijas avotiem, to aizsardzību, privātās dzīves neaizskaramības principus, izvairīšanos no jebkāda veida stereotipizācijas, bērnu tiesību aizsardzības un citus svarīgus principus.

Atbilstoši iesaistīto statusam mediju pašregulācijai ir divi līmeņi:

  1. mediju darbības pašregulācija, kas attiecas uz mediju organizācijas mērķiem, attiecībām starp īpašniekiem, vadītājiem un redakciju; nosaka žurnālistu pienākumus un tiesības, satura struktūru un principus, satura veidošanas procesu, komerciālas un redakcijas sagatavotas informācijas nodalīšanas un identificēšanas pamatnoteikumus;
  2. žurnālistu darbības pašregulācija, kas nosaka profesionālās ētikas  normas dažādos informācijas vākšanas, apstrādes, pasniegšanas posmos, definē attiecības ar informācijas avotiem, attiecības profesionālā vidē, sensitīvu tematu (terorisms, migrācija, smagi noziegumi, veselība, nāve) atspoguļojumu un neaizsargātu sabiedrības pārstāvju (bērni, nozieguma vai nelaimes gadījumu upuri, minoritāšu pārstāvji) interešu ievērošanu.

Rīcības kodeksi un ētikas kodeksi.

Ētikas principi nosaka attiecības, kādas rodas žurnālistiem ar informācijas avotiem, mediju organizāciju un sabiedrību kopumā. Šie principi nostiprina žurnālistu tiesības pildīt profesionālos pienākumus ar atbildību sabiedrības priekšā. Ētikas kodeksus veido gan profesionāļu organizācijas, gan paši mediji. Nevalstisko organizāciju kodeksi satur galvenos žurnālista darba profesionālās ētikas principus. Mediju uzņēmumi veido plašākus kodeksus, lai noteiktu konkrēta medija darbā svarīgākās normas, ko ietekmē medija formāts (vizuālās reprezentācijas principi), redakcionālā politika, medija mērķi un temati (medicīna, politika vai dzeltenā žurnālistika), īpašas žurnālistu darbības metodes (eksperimenti, slēptie ieraksti, slēptās kameras izmantojums). .

Žurnālistu uzvedības principu deklarācija («International Journalists Federation», n. d.) definē profesionālos standartus ziņu vākšanas, publicēšanas, izplatīšanas procesā

1. Pienākums sniegt patiesu informāciju un respektēt sabiedrības tiesības uzzināt patiesību. Saistīts ar pienākumu pārbaudīt uzzinātos faktus, atsaukties uz avotiem.
2. Godīgums attiecībās ar informācijas avotiem, kolēģiem, sabiedrību. Sakrīt ar pienākumu informēt par faktiem, kuru izcelsme ir zināma, izmantot godīgas metodes informācijas (ziņu, dokumentu, fotogrāfiju) iegūšanai. Žurnālistam jāsargā konfidenciāla informācija un tās avoti, jālabo pieļautās kļūdas.
3. Iepriekšējie principi sakrīt ar aizliegumu publicēt maldinošu informāciju, ļaunprātīgi maldināt, popularizēt naudu, izteikt ļaunprātīgas apsūdzības, celt neslavu, izmantot plaģiātu, pieņemt kukuli.
4. Lai darbotos atbilstoši šiem principiem, žurnālistu ētikas kodeksi satur arī šādas profesionālās darbības normas – precizitāte, neitralitāte, objektivitāte, sabalansētība, atbildīgums. Tās attiecas gan uz mediju profesionālu radīto saturu, gan uzvedību profesionālo pienākumu pildīšanas laikā.
5. Attiecības ar sabiedrību ir mediju satura īstermiņa un ilgtermiņa iedarbība, pienākums nepamatoti neizskart citu tiesības ir saistīts ar principu, ka žurnālistam savā darbā ir jācenšas izvairīties no jebkāda veida diskriminācijas, kuras pamatā ir dzimums, rase, seksuālā orientācija, valoda, reliģija, politiskie vai citi uzskati, nacionālā vai sociālā izcelsme.

Mūsdienu mediju regulācijas problēmjautājumi

Kas ir plašsaziņas mediji?
Attīstoties mediju tehnoloģijām, pilnveidojoties tīmekļa un mobilo sakaru vidē pieejamu informācijas sniedzēju darbībai, arvien grūtāk nošķirt un definēt plašsaziņas medijus. Paplašinoties mediju lietojuma funkcijām, mainās gan regulācijas fokuss, gan profesionālie paņēmieni un profesionālās ētikas principi. Šādā vidē ir sarežģīti definēt, kas ir mediji un uz ko attiecas mediju tiesības un mediju regulācija. Nereti tas nošķirams tikai pēc satura, darbības mērķiem un profesionālajiem principiem.

Globālā komunikācija, tīmekļa platformas, mediji
Mediju starptautiskā darbība nozīmē jaunu tiesību normu veidošanu katrā valstī, nacionālo valstu tiesību sistēmu pielāgošanu. Tā lielākoties attiecas uz mediju darbības ekonomiskajiem aspektiem (uzņēmumu saplūšanu un nosacījumiem, kas regulē mediju īpašumtiesības, konkurenci un koncentrāciju), kā arī tiesiskos instrumentus, kas aizsargā nacionālas vai reģionālas kultūras (piemēram, Eiropas audiovizuālo darbu pieejamība) un auditorijas intereses (piemēram, vietējo valodu izmantojums starptautisku mediju produktu lokalizācijas procesā). Mediju biznesa globalizācija liek regulāciju uztvert, jo mediju tiesību jomā samazinās valdību loma, starptautiskā sadarbība veicina diskusiju par internacionālu regulāciju arī mediju jomā.

Sociālās tīklošanās un citas tīmekļa platformas
Mediju tiesību jomu sarežģītāku padara globālu un reģionālu tīmekļa platformu («Google», «Amazon», «Wikipedia»), sociālo mediju («Facebook», «Youtube», «Twitter», «VKontakte», «WeChat» u. c.) ietekmes pieaugums. Sociālie mediji jau sen pārsnieguši indivīdu savstarpējās komunikāciju un satura radīšanas vietņu iespējas. Šajā vidē aktuāli kļūst jautājumi ne vien par sociālo mediju statusu, bet daļas to satura atbilstību mediju statusam (tātad atbildību ne vien par tehniskajiem parametriem, bet saturu). Jebkura sociālo mediju un citu tīmekļa vietņu (arī individuālo saziņas lietotņu, piemēram, «Messenger», «WhatsApp») lietotāju iespēja brīvi izpausties rada jautājumus par vārda un izteiksmes brīvības pakāpi un ierobežojumiem – naida runas, neslavas celšanas, goda un cieņas aizskaršanas, vajāšanas digitālajā vidē, psiholoģiskās vardarbības un citu izpausmju tiesisko regulējumu.

Valstu lomas samazināšanās
Mediju globalizācija nozīmē, ka publiskās komunikācijas jomā valstu tiesību sistēmu loma samazinās. Tas raisa jautājumus par citās valstīs reģistrētu mediju darbības tiesiskajiem aspektiem, valsts atbildību par jauno komunikācijas fenomenu novērtējumu (dezinformācija ar mērķi nodarīt kaitējumu, uzbrukumi indivīdiem, vajāšana un emocionāla vardarbība tīmeklī jeb  kiberbulliings, sabiedriskās domas ietekmēšana ar citās valstīs radīto propagandu u. c.) un rada jaunus mediju politikas jautājumus.

Dezinformācija un informācijas «traucējumi»
Dezinformācija aizskar gan indivīdu, gan grupu tiesības, tā var ietekmēt vēlēšanu rezultātus, gan cilvēku rīcību attiecībā uz savu drošību un veselību. Ar vārdu «dezinformācija» apzīmē gan nejaušas kļūdas vai neprofesionalitāti mediju saturā, gan apzināti radītu, melīgu saturu ar mērķi gūt ekonomisku labumu vai nodarīt kaitējumu («European Commission», 2018). Daļa no «informācijas traucējumiem» («European Commission», 2017) ir arī nelikumīga rīkošanās ar informāciju, piemēram, ielaušanās personas elektronisko datu nesējos, privātas informācijas iegūšana un publicēšana, elektroniskas sarakstes publiskošana. Dezinformāciju izplata gan atsevišķi indivīdi, kas piesaista auditoriju un gūst ienākumus, izmantojot tīmeklī pieejamos biznesa modeļus, gan lielākas auditorijas grupas (piemēram, cilvēki, kas tic sazvērestības teorijām par vakcinācijas kaitīgumu). Dezinformāciju rada valstu dienesti ar mērķi ietekmēt komunikācijas vidi un sabiedrisko domu konkrētās valstīs («European Commission», 2017).

Ar dezinformāciju saistītie jautājumi skar tiesības uz privātumu, bērnu tiesības, datu aizsardzību. Tāpēc jaunie apstākļi rosina diskusiju un liek veidot arī jaunu tiesisko regulējumu, lai ierobežotu dezinformācijas izplatību un aizsargātu demokrātisku valstu iekārtu. Tas ir sarežģīts uzdevums, jo ierobežojumi jāsabalansē  ar vārda un mediju brīvību un tiesībām uz informāciju.

Marks Rabojs raksta, ka jaunākajos komunikācijas vides apstākļos mediju regulācijas priekšplānā izvirzās šādi jautājumi: kā nodrošināt brīvu un taisnīgu satura un kanālu pieejamību; kā līdzsvarot mediju darbības izmaksas un kuras no tām atstāt lietotāju ziņā, kā nošķirt publisko un privāto komunikāciju; kā veicināt gan kultūras, gan ekonomisko attīstību;  kā uztvert lietotāju gan kā pilsoni, gan patērētāju; kā veicināt pilsonisko līdzdalību un uzlabot dzīves kvalitāti.

Literatūra un avoti:

Council of Europe. 2011. «Recommendation CM/Rec(2011)7 of the Committee of Ministers to member states on a new notion of media».
Creech K. C. 2013. «Electronic Media Law and Regulation». London: Routledge.
European Commission. 12 March, 2018. «Final Report of the High Level Expert Group on Fake News and Online Disinformation». Iegūts no: https://ec.europa.eu/digital-single-market/en/news/final-report-high-level-expert-group-fake-news-and-online-disinformation
European Commission. 26 April, 2018. Online platforms: «Commission sets new standarts on transparency and fairness». Brussels. Iegūts no: http://europa.eu/rapid/press-release_IP-18-3372_en.htm
Feintuch M. and Varney M. 2006. «Media regulation, Public Interest and the Law»,  2nd ed.  Edinburgh: Edinburgh University Press, 2006.
Fielden L. 2012. «Regulating the Press. A Comparative Study of International Press Councils». University of Oxford: Reuters Institute for the Study of Journalism. Iegūts no: https://reutersinstitute.politics.ox.ac.uk/sites/default/files/2017-11/Regulating%20the%20Press.pdf
Handzhiyska L. and Mackay Ch. 2017. «Introduction to Media Law». Wien: Verein Freies Radio Wien.
Klimkiewicz B. 2009. «Structural Media Pluralism and Ownership Revisited: The Case of Central and Eastern Europe, Journal of Media Business Studies», 6,3, 43-62, DOI: 10.1080/16522354.2009.11073488.
McQuail, D. 2005. «Mass Communication Theory», 5th ed. London: Sage Publications.
Messenger A. 2014. «A Practical Guide to Media Law». London: Pearson.
Ornebring H. 2013. «Anything you can do, I can do better? Professional journalists on citizen journalism in six European countries». «The International Communication Gazette». 75(1), 35–53.
Psychogiopolou E., Anagnostou D., Smith C. R. and Stolte Y. 2017. «The Freedom and Independence of Public Service Media in Europe: International Standards and Their Domestic Implementation». «International Journal of Communication». 11, 1936–1955.
Ronkova N. 2016. «International Legal Framework for Media». «Journal of Process Management – New Technologies», 4 (2), 57–63.
Rožukalne A. 2013. «Editorial independence in the Latvian news media: Ownership interests and journalistic compromises». «Media Transformations». 9, 80–101. Sadler R. L. 2005. «Electronic Media Law». London, NewYork: SAGE Publications.

Raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild Latvijas Žurnālistu asociācija.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *