Anda Rožukalne, Rīgas Stradiņa Uuniversitātes profesore

Kāpēc mediju profesionāļi rīkojas pretēji sava darba uzdevumiem? Kādas sekas var izraisīt aktuālās Latvijas Radio krīzes ilgstoša nerisināšana? Ja reizēm brīnāties, kāpēc žurnālisti nestāsta par būtiskām problēmām, iespējams, tas ir pašcenzūras rezultāts.

Pašcenzūru žurnālistikā sauc par kaitīgāko no cenzūras veidiem[1], jo tā ierobežo sabiedrībai būtisku tematu nokļūšanu uzmanības centrā. Bet visbiežāk auditorija nekad neuzzina par to, ka daļa informācija tiek slēpta, izmainīta. Pašcenzūra saindē žurnālistiku, novājinot visu mediju saturu.

Pašcenzūras veidus un formas nav viegli identificēt, vēl grūtāk ir noskaidrot tās cēloņus. Kāpēc spējīgi un drosmīgi žurnālisti nepaceļ balsi? Kāpēc redaktori nepublicē konkrētu saturu vai samierinās, ka viņu medijā parādās publikācijas, par kurām kauns jebkuram profesionālim?

Šajā rakstā apkopoti galvenie secinājumi no pētījuma, kurā tika analizēti nozīmīgi aspekti, kas rada pašcenzūru medijos. Izvērtēti pašcenzūru veicinošie iekšējie faktori redakcijās (redaktora loma, medija pozīcija) un ārējās ietekmes faktori (ekonomiskie apstākļi, politiķu spiediens, auditorijas attieksme u.c.).

Brīvi, bet ierobežoti žurnālisti

Pašcenzūra ir “viedokļa paušanas ierobežošanas”[2] veids, kas netiek realizēts oficiāli, bet ko izmanto par izteikumu saturu atbildīgie indivīdi vai to grupas, lai novērstu jebkādu negatīvu reakciju. Definējot pašcenzūras risku struktūru, pētījumā lielākoties minēti divi ārējie faktori: reklāmdevēju spiediens un politiskā iejaukšanās mediju saturā. Tāpēc žurnālisti uzskata, ka medija redaktoram ir jābūt kā “vairogam” starp medija vadību un žurnālistiem, aizstāvot redakcijas tiesības un pienākumu brīvi, bez ārējas ietekmes pieņemt ar saturu saistītus lēmumus.

Piemēram, medijā, kurā vērojamas simpātijas pret konkrētu politisku spēku, žurnālisti ikdienā neizjūt nepieciešamību apkalpot politiskas intereses.

Informants nr. 5: “Mūsu medijā pastāv redakcionālā neatkarība, izņemot dažus jautājumus, par kuriem nerakstām vai par kuriem rakstām tā, kā īpašnieks to vēlas.”

Īpašos darbus, kas nepieciešami īpašnieku vēlmju piepildīšanai vairākās pētījumā iekļautajās redakcijās izpilda konkrēti kolēģi, bet pārējie var strādāt profesionāli. 

Individuālā līmenī lielākā daļa intervēto jūtas neierobežoti vai piekrīt atsevišķiem ierobežojumiem, bet norāda, ka daļu no ierobežojumiem neitralizē redaktori. Tādējādi tiek samazināti pašcenzūras riski.

Daudzos medijos reklāmdevēju intereses ir galvenais ārējais pašcenzūru veicinošais faktors. Redakcijās, kuru īpašniekiem ir gan politiskas, gan ekonomiskas intereses, tās saplūst. Mediju profesionāļi uzsver, ka ekonomiskais spiediens tomēr ir skaidrāk definēts, bet politiska ietekme netiek precīzi noteikta un nereti netiek atzīta.

Informants nr. 9. “Mums to neteica, bet redzējām, ka par īpašnieka uzņēmumu nevaram rakstīt. Arī medija politiskā pozīcija un politiski angažētas publikācijas redakcijā netika izskaidrotas”.

Informants 7: “Medija politiskie ietekmētāji ir zināmi. Par to nav nekādu sarunu. Svarīgāk, ka ir vairāki lielākie reklāmdevēji, par kuriem kritiska informācija netiek publicēta, baidoties tos pazaudēt”.

Redaktori un žurnālisti apliecina, ka reklāmdevēji pieprasa redakcijām veidot hibrīdformātus – apmaksātus rakstus un intervijas, vēlas ietekmēt tematu izvēli. Reklāmdevēji nevēlas apzīmēt šo saturu kā apmaksātu, liekot redakcijām meklēt ceļus, kā pilnībā vai daļēji pārkāpt Reklāmas likuma nosacījumu, ka reklāmai un redakcijas saturam ir jābūt nodalītam. Diemžēl reklāmdevēji šo vēlmi izvirza gan kā prasību, gan draudu veidā.

Informants nr.8: “Tā ir pastāvīga diskusija, tāpēc rodas šie raksti “Sadarbībā ar…”. Lasītāji nepamana, ka burtu fonts ir mainīts un virsraksti ir no pārējā maketa atšķirīgās krāsās. Mums bija konkrēts gadījums, kad reklāmas līgums ar redakciju tika lauzts, jo laikrakstā publicējām visus viedokļus par konkrētā uzņēmuma darbību. Reklāmdevējs uzskatīja, ka medija nostāja nav bijusi atbilstoša uzņēmuma redzējumam.”

Sabiedrisko mediju gadījumā vairāku pakāpju menedžmenta struktūra aizsargā žurnālistus un redaktorus no ārējās ietekmes uz saturu. Augstākā menedžmenta pārstāvji neitralizē ārējo spiedienu. Bet situācija mainās, ja Nacionālā Elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome publiski kritizē sabiedriskos medijus.

Informants nr.6. “Mūsu uzraugs nekad tieši nav teicis, ka spiediens nāk no NEPLP locekļu pārstāvētajiem politiskajiem spēkiem. Padome savu kritiku par saturu interpretēja kā auditorijas sūdzības. Mums pārmeta, ka strādājam tendenciozi, neobjektīvi, nekvalitatīvi. NEPLP publiskos izteikumus uztvēru kā spēka demonstrējumu. Vēstījumos dominēja emocijas, bezatbildīgi, faktos nebalstīti apgalvojumi. Padomes pārspīlētā reakcija radīja spiedienu uz kolektīvu. Žurnālistiem radās šaubas par sava darba kvalitāti, tas dezorganizēja. Daļa darbinieku nevarēja saprast, kurā pusē nostāties.”

Lai gan žurnālisti atzīst, ka sabiedrības attieksme var ietekmēt medija saturu, intervijās auditorijas reakcijas netika uzskatītas par pašcenzūru ietekmējošus faktoru. Tomēr vairāki informanti uzsver, ka “mediju vides piesārņojums”, ar to domājot ietekmētu saturu, un sabiedrības zemā izpratne par mediju lomu, nosaka ar saturu saistītus lēmumus.

Pastāvīgas bažas par izdzīvošanu

Redakcionālo neatkarību un pašcenzūru ietekmējošo iekšējo faktoru vidū svarīgākā ir redaktora loma un medija administrācijas ietekme uz saturu. Otrs būtiskākais faktors ir medija vadības un īpašnieku izpratne par medija darbu.

Informants nr. 9: “Redaktors nebija tas, kas mūs aizsargāja, viņš pildīja vadības norādījumus. Nevarējām politiski angažētos rakstus nepublicēt. Kolēģi teica, ka vēlas iet projām, ja atrastu citas darba vietas.”

Vadības un žurnālista darba aspekti saduras, kad sabiedriskajos medijos jāatspoguļo paša medija darbība. Ja vadība vēršas pret žurnālistiem, kas runā par par sabiedrisko mediju situāciju, tad šāds saturs var mazām izzust.

Informants nr.3: “Kolēģi kļūst arvien nogaidošāki par sižetiem, kuri  stāsta par radio valdi vai NEPLP. Jautā, kāds būs ieguvums, vai tas interesē klausītājus?”

Vērtējot pašcenzūru ietekmējošos iekšējos faktorus, informanti uzsver ekonomiskos mērķus.

Informants nr.12.: “Reklāmas raksti ir problēma, cenšamies, ka žurnālists ir tikai teksta sagatavotājs, nedrīkst būt slēptā reklāma. Bet nevaram atļauties, ka žurnālisti negatavo apmaksātus materiālus. Tā ir kā šizofrēnija, bet nav izejas, jo nav neviena cita, kas to darītu”.

Informants nr.5: Mani biedē komercializācija. Reklāmraksti, apmaksātais saturs ir drauds preses brīvībai. Mūsu medijā tiek veidotas apmaksātas apaļā galda diskusijas, par kurām ne žurnālists, ne daļa dalībnieku nezina, ka tās apkalpo reklāmdevējus. Mums šīs darbības tiek tiek pasniegtas tā, ka citādāk nevar. Bet ir gan iespējams strādāt citādāk.”

Informants nr.8: “Mūsu reklāmas nodaļas kolēģi definējuši, ka klientiem interesē reklāmraksti. Žurnālistiem ir tiesības atteikties no šiem darbiem. Tos veido kolēģi, kam vienalga, ja vien maksā. Mans kolēģis domā, ka daļa no maksas rakstiem ir izglītojoši informatīvi, mēs par šīm tēmām tāpat varētu rakstīt. Tas  ir bezspēcības apliecinājums, ja reklāmrakstu tēmas ir mūsu ikdiena.”

Izvērtējot citus iekšējos faktorus, kas varētu radīt pašcenzūras riskus, žurnālisti uzsver, ka darba kvalitāti nopietnā līmenī ietekmē pieejamie resursi: atalgojums, darba intensitāte, zināšanas.

Informants nr.3: “Vēstules par mani, sūdzības – tas mani stiprina. Tas neliek neko mainīt savā darbā. Bet maza alga gan to liek. Varu saturu veidot ar daudziem avotiem, pētīt dokumentus, bet to pašu varu atspoguļot virspusēji.”

Informants nr.12.: “Žurnālistu darbu ietekmē nezināšana par saviem pienākumiem un tiesībām, daži tāpēc nav drosmīgi. Pārstrādāšanās ierobežo radošumu. Nevaru teikt, ka vienīgā problēma ir naudas trūkums. Ir mediji, kas arī nabadzībā ir profesionāli, bet ir tādi, kam dubultā morāle piemita arī tad, kad naudas bija daudz.”

Reģionālajos laikrakstos žurnālistus ierobežo saikne ar vietējā līmeņa amatpersonām, skolotājiem. Tas traucē pat vairāk nekā vietējo politiķu ietekme.

Informants nr.12.: “Esam kopienas daļa. Tas rada pašcenzūru. Tā parādās kā pārāk cieša, ļoti personiska saikne ar vietējo sabiedrību. Nevaram atļauties rakstīt visu, ko zinām, baidāmies par sekām, ka, kritizējot skolu vai slimnīcu, panāksim, ka to slēdz.”

Informants nr.15.: “Nerakstām visu, ko zinām, jo kādu daļu noklusējam. Mēģinām nesabojāt attiecības, ja cilvēks ir bijis labs darbinieks, bet izdarījis pārkāpumu. Žurnālista pienākums būtu ziņot, parādīt kritisku attieksmi, bet mēs to nogludinām”.

Reģionālo mediju un nacionālo mediju žurnālisti un redaktori uzskata neitralitāti par galveno faktoru, lai varētu saglabāt profesionālo pašcieņu. 

Pašcenzūras mazināšanas stratēģijas

Salīdzinot politisko un ekonomisko spiedienu, politiskā ietekme biežāk intervijās tiek saukta par “mērenu”, toties prasība apkalpot ekonomiskas intereses ir daudzveidīga  – “spēcīga”, “ikdienišķa”.

Analizējot pašcenzūras riskus, var izšķirt trīs stratēģijas, kuras balstās attieksmē pret žurnālistikas vērtībām. Ja žurnālistam svarīgākā ir profesionālā brīvība, ja neitralitāte un žurnālista loma likta augstāk par respektu pret vadītāju un redakcijas komerciālo labklājību, žurnālists atklāti cīnās pret ierobežojumiem. Parasti šādos gadījumos žurnālists vai redaktors zaudē darbu vai pats to atstāj.

Otru pašcenzūras mazināšanas stratēģiju var saukt par mēreno. Žurnālisti mēģina atrast kompromisu un saglabāt kādu neatkarības daļu, akceptējot neizbēgamus redakcionālās neatkarības ierobežojumus. Trešā stratēģijā – adaptācija paredz politiskās ietekmes pieņemšanu un aktīvu reklāmdevēju pasūtīta hibrīdsatura veidošanu. Tā sastopama tikai dažos medijos. Šādā gadījumā jautājums par pašcenzūru nav aktuāls, jo žurnālists kļūst par klienta apkalpotāju.

Ekonomiskā ietekme ir daudz izteiktāka pa politiskajām interesēm. Reklāmdevēju interešu dēļ profesionālās vērtības tiek saglabātas ierobežotā darbības „teritorijā“ – atsevišķos formātos vai sadaļās. Šī situācija apstiprina Riharda Beruga pētījumā  par astoņu Eiropas valstu medijiem konstatēto, ka leģendārā siena starp redakciju un reklāmas nodaļu ir kļuvusi margināla[3], jo redakciju lojalitāte pret auditoriju kļūst maznozīmīga. Pieaug lojalitāte pret reklāmdevējiem, to nosaka nepieciešamība respektēt mediju ekonomiskās pastāvēšanas vajadzības. 

Latvijas žurnālistu identificētās problēmas atbilst, kā to sauc Berugs, “izspiestās žurnālistikas” jeb “squeezed journalism” modelim un parāda, kā reklāmdevēju vai politisko ietekmētāju vajadzību apakalpošana samazina žurnālistikas daļu mediju darbībā un medija saturā.

---

[1] Cronau, P. (1995). Self-censorship: the most insidious gag. Pacific Journalism Review, 2(1), 11–15.

[2] Hayes, A. F., Glynn, C. J., & Shanahan, J. (2005). Willingness to Self-Censor: A Construct and Measurement Tool for Public Opinion Research. International Journal of Public Opinion Research, 299–323.

[3] Baerug, Jan Richard (2017) The Collapsing Wall. Hybrid Journalism. A comparative study of newspapers and magazines in eight countries in Europe. Tartu: University of Tartu.

• 

• 

• 

Agita Puķīte

Kritiskas žurnālistikas trūkums kaitēs un jau kaitē visai sabiedrībai

Kāpēc demokrātiskā valstī tik liela nozīme ir neatkarīgiem, brīviem un profesionāliem medijiem? Kāpēc ir svarīgi, lai šādi plašsaziņas līdzekļi pastāvētu Latvijas novados? Par to runājām ar advokātu biroja «Sorainen» zvērinātajiem advokātiem Ievu Andersoni un Andri Tauriņu. Pērn viņi paveikuši lielu darbu, izstrādājot priekšlikumus Latvijas Mediju ētikas padomes modelim, lai arī mūsu valstī tiktu izveidots objektīvs, neitrāls un konsekvents institūts, kas kontrolētu, kā mediji ievēro ētikas normas, aizstāvētu medijus pret politiskajiem uzbrukumiem un uzlabotu sabiedrības medijpratību. Bet jau pirms tam, kopš 2015. gada, šī advokātu biroja darbinieki «pro bono» jeb bez atlīdzības ir atbalstījuši neatkarīgu mediju un žurnālistu darbību, tai skaitā pārstāvot medijus, konkrēti laikrakstu «Bauskas Dzīve», tiesas procesos.

Pašvaldību izdevumi – pēdējo gadu bīstamākā tendence

Kādēļ jūsu birojam un jums personīgi bija un ir svarīgi iesaistīties mediju vides izpētē, ar to saistītajās diskusijās, tai skaitā atbalstot laikrakstu «Bauskas Dzīve» tiesas procesā pret Iecavas novada pašvaldību?

Ieva Andersone:

– Mums abiem ir kāds personisks stāsts par to, kā esam sākuši interesēties par mediju tiesībām. Jau vairāk nekā desmit gadus es pētu mediju tiesību jautājumus un rakstu par tiem Eiropas Padomes Audiovizuālās observatorijas izdevumam, tāpēc esmu sekojusi līdzi tam, kā attīstās mediju normatīvais regulējums Latvijā. Manuprāt, demokrātijā ir ļoti svarīgi, lai šis regulējums būtu atbilstošs sabiedrības attīstībai, lai tas būtu spēcīgs un lai nodrošinātu mediju neatkarību. Runājot par sevi, – es nāku no Talsiem, un mana pirmā profesionālā pieredze medijos bija laikrakstā «Talsu Vēstis», kur kā ārštata autore rakstīju par jauniešiem svarīgiem notikumiem. Tieši tāpēc man vienmēr ir šķitis, ka vietējais laikraksts ir vietējā platforma, kur var apmainīties viedokļiem un uzzināt visu, kas notiek tepat blakus – pilsētā, kaimiņu pagastā, kādi interesanti cilvēki šai vietā dzīvo. Tāpēc uzskatu, ka ir ļoti svarīgi uzturēt neatkarīgo plašsaziņas līdzekļu lomu vietējā mērogā

Andris Tauriņš:

– Man šajā mediju izpētes procesā ir ļoti savtīga interese – es gribu, lai Latvija uzplauktu un lai arī es pats šo uzplaukumu piedzīvotu. Bet ir ļoti grūti dzīvot vakuumā. Ja mums ir novājināta brīvā prese, mediji, tad demokrātija nevar funkcionēt tā, kā to vēlamies, tāpēc mēs atbalstām projektus sabiedrības lielākam labumam. Bet konkrēta saistība ar reģionālo presi man ir bijusi caur bērnības laikrakstu «Kursas Laiks», jo nāku no Aizputes. Uzskatu, ka vietējiem medijiem ir liela nozīme arī valstiskā līmenī, jo bieži vien ne visu var «izcelt» lielie mediji. Lai atceramies kaut mājas-kuģa lietu, kuru aktualizēja «Kursas Laiks». Tāpēc ir svarīgi, lai mediji būtu neatkarīgi, lai tie kritiski vērtētu to, kas novados notiek, un, pats galvenais, – lai tie nebūtu dažu vietējo ietekmīgo cilvēku «kabatas laikraksti», bet būtu uzticami, objektīvi un nestu labumu vietējiem cilvēkiem.

 

Tas noteikti ir stāsts arī par pašvaldību izdevumiem, kas visu šo mediju vidi kropļo.

Ieva:

– Jā, mūsuprāt, tā ir ļoti bīstama tendence, ka pēdējos desmit gadus vietējos medijus ir aizstājuši pašvaldību informatīvie izdevumi, kam ir pilnīgi cits mērķis nekā neatkarīgiem medijiem, tas ir, viņiem ir tikai jāziņo par pašvaldības pieņemtajiem lēmumiem, izpildot likumā «Par pašvaldībām» noteiktos uzdevumus.

Šie izdevumi nevar pildīt mediju kā sargsuņa lomu, tie nevar sniegt kritisku viedokli, un tā nekādā ziņā nav neitrāla informācijas apmaiņas platforma.

 

Reģionālie mediji ļoti bieži saskaras ar to, ka šie pašvaldību izdevumi kļūst arvien līdzīgāki neatkarīgai presei, to imitējot. Ļoti bieži tajos nav deputātu pieņemto lēmumu skaidrojumu. Taču šķiet, – jo vairāk par šo problēmu tiek runāts, jo biežāk pašvaldības izliekas šos pārmetumus nedzirdam.

Ieva:

– Ir ļoti svarīgi, lai būtu tādi drosmīgie laikraksti kā «Bauskas Dzīve», kuru kolēģis Andris pārstāvēja tiesā. Turklāt, vēršoties pret šīm netaisnībām, šogad ir pieņemti jauni grozījumi «Konkurences likumā», kas ierobežo publiskās varas (pašvaldību) nepamatotu iesaistīšanos komercdarbībā. Tāpēc katrs šāds gadījums ir jāvērtē, un, ja situācija šķiet netaisnīga, vietējiem laikrakstiem ir jācīnās, gan iesaistoties mediju organizācijās, gan arī vēršoties tiesā.

Andris:

– Latvijā šis process ar tiesvedību «Bauskas Dzīves» lietā ir noslēdzies, bet mēs esam iesnieguši sūdzību Eiropas Cilvēktiesību tiesā, tikai pašlaik nezinām, kad to izskatīs. Taču mūsu pašmērķis jau sākotnēji nebija tiesāšanās, drīzāk vēlme sakustināt situāciju Latvijā, lai šīs problēmas saistībā ar pašvaldību veidotajiem izdevumiem izskanētu plašāk un lai likumdevējam par to rastos lielāka izpratne.

Pašlaik šķiet, ka politiskajā līmenī dzirdīgu ausu ir mazliet vairāk nekā tas bija iepriekšējā koalīcijas modelī, un tādējādi ir cerība, ka būs arī apņēmība pieņemt lēmumus.

 

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce ir nācis klajā ar ierosinājumu aizliegt publiskām personām veidot preses izdevumus, izdarot grozījumus likumā «Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem». Jūsu ieskatā – vai tas būs risinājums?

Ieva:

– Pašreizējā situācijā es to atbalstu, jo pašvaldības neieklausās tajā, ko tiesas saka. «Bauskas Dzīves» gadījumā tiesa secināja, ka pašvaldības uzdevums nav veidot medijus. Pašvaldībai, protams, saskaņā ar likumu «Par pašvaldībām» ir uzdevums informēt sabiedrību par savu darbību, bet tam nav nekādas saistības ar mediju veidošanu. Un, ja pašvaldības pašas to nesaprot, tad, iespējams, šāds aizliedzošs normatīvais akts ir vienīgais risinājums.

Andris:

– Pašlaik ir svarīgi saprast, kāda būs likuma grozījumu redakcija, jo, piemēram, Preses likumā ir noteikts, ka norma, kas attiecas uz vārda brīvību, neattiecas uz pašvaldību informatīvajiem izdevumiem, tāpat arī nosacījums, ka informatīvu izdevumu nevar reģistrēt masu informācijas reģistrā, bet pašvaldībām šie ierobežojumi neko nenozīmē, tāpēc tās arvien šādus izdevumus izdod. Nereti to nosaukumā pat ir rakstīts vārds «avīze» un cilvēki to iegūst par velti un lasa kā avīzi. Līdz ar to tas ir kaitējums demokrātijai un tiem nedaudzajiem privātajiem medijiem, kas arvien šo darbu dara. Tātad tas, ka ir kāds regulējums, vēl nenozīmē, ka tas pēc būtības tiks ievērots. Tāpēc ir jāatrod vidusceļš – pašvaldībām būtu jāapzinās demokrātijas pamatprincipi un jārespektē, ka brīva un neatkarīga prese ir viens no šiem principiem, bet plašsaziņas līdzekļiem jāizprot tās pašvaldības, kuras vēlas sniegt aktuālo informāciju iedzīvotājiem apstākļos, kad mediju kādā vietā nav.

Kritiskā domāšana jāaudzina no bērnības

Šķiet, būtiskākais ir stāsts par lasītāju, kas jau ir pieradināts pie pašvaldību bezmaksas izdevumiem un kopā ar to – pie nekritiskas attieksmes sabiedrības procesu un notikumu vērtējumā. Kā pārliecināt lasītāju gribēt zināt vairāk nekā pašvaldības politiķu vienpusējo viedokli?

Ieva:

– Te ir jāatgriežas pie kritiskās domāšanas, kas būtu jāaudzina jau no bērnības, jo kritiski domājošs cilvēks pratīs izvērtēt avotu, kas ir sniedzis informāciju, – vai tā ir pašvaldība, kas ir ieinteresēta stāstīt par sevi tikai labo un parādīt sevi tikai labā gaismā, vai arī šī informācija nāk no neitrālās trešās puses, kas ir gatava paskatīties uz lietām plašāk un parādīt otru medaļas pusi. Tāpēc par šo jautājumu būtu jādomā saistībā ar jauno izglītības standartu, ar jauno mācību saturu, lai bērnos ieaudzinātu kritisko domāšanu un mācītu atšķirt informāciju no dažādiem avotiem. Ir svarīgi, ja gribam kādu tradīciju uzturēt, vecākiem to nodot saviem bērniem, piemēram, abonējot vai pērkot kādu preses izdevumu.

Mēs visi dzīvojam informācijas pārbagātā laikmetā un pāri mums ik dienas «gāžas» fakti, notikumi, ziņas, un mums ir jāspēj pašiem izšķirot, kas ir lietojams un kas nav. Ja mums būs kritiskā domāšana, mēs mediju saturu spēsim izvērtēt daudz reālāk. Iespējams, ir jārunā arī par pieaugušo tālākizglītību šajā jomā, ko paši mediji varētu veicināt, par to stāstot televīzijā, radio, par to rakstot, rīkojot sabiedriskās aktivitātes.

Andris:

– Te ir svarīgi saprast, ka, piemēram, «Bauskas Dzīves» gadījumā cīņa jau nav par papīru, par tiesībām drukāt papīru un cirst mežus. Cīņa ir par kvalitatīvu žurnālistiku, par to, lai žurnālistikā nonāk labākie. Bet, lai tā notiktu, ir jābūt sabiedrības pieprasījumam un adekvātam finansējumam. Taču – ar to tirāžu, ar to finansējumu, kāds tas ir pašlaik, nepietiek, lai nodrošinātu mediju darbiniekiem pienācīgu atalgojumu ilgtermiņā. Līdz ar to viens ir finansējuma jautājums, kas jārisina ar fondu un valsts līdzfinansējumu, jo arī valstij ir jābūt ieinteresētai, lai kvalitatīva žurnālistika būtu. Bet, kā jau te izskanēja, cilvēkam ir jābūt vajadzībai pēc plašsaziņas līdzekļiem, lai viņa skatu neaizplīvurotu krāsaini sociālo tīklu virtuves ziņu rakstiņi. Jo, kā jau Ieva teica, par velti mēs varam lasīt visu ko, bet labs saturs laikrakstā maksā. Tāpēc arī žurnālistiem ir svarīgi izlīst no ierakumiem un pateikt pašvaldības deputātiem, ka šāda – pašvaldību izdevumus aizstāvoša – attieksme var ietekmēt viņus pašus. Kamēr viņi ir pie varas, viss ir labi, bet brīdī, kad tā nebūs, – kritiskas žurnālistikas trūkums viņiem kaitēs. Tas kaitēs un jau kaitē visai sabiedrībai.

 

Kā medijiem saglabāt augstu šo kvalitātes latiņu, lai kritiski domājošās sabiedrības gaidas arī piepildītu?

Ieva:

– Man šķiet, ka reģionālajiem medijiem līdzsvara atrašana ir vēl svarīgāka, jo jūs nereti esat vienīgie, kas «noklāj» katru konkrēto novadu. Galvenais uzdevums ir stāstīt par aktualitātēm, bet vienlaikus ir jābūt informācijai par notikumiem, cilvēkiem. Ir ļoti svarīgi uzrunāt jaunus cilvēkus, iesaistīt viņus satura veidošanā.

 

Vai jums pašiem, lietojot medijus, ir bijuši iebildumi par to saturu, kvalitāti?

Ieva:

– Es cenšos patērēt medijus, par kuriem esmu pārliecināta. Man ir svarīga redaktora personība, jo viņš nosaka laikraksta vai žurnāla toni, un parasti tas arī nepieviļ. Protams, posmā pirms vēlēšanām esmu redzējusi aģitācijas noteikumu pārkāpumus, kas parāda, kuru politisko spēku interesēs laikraksts darbojas. Jā, izdevumam var būt politiskās simpātijas, bet tad tas ir skaidri jāpasaka.

Andris:

– Ir ļoti labi redzams mērķis nopelnīt, īpaši jau elektroniskajos medijos, kur tiek ievietoti «klikšķu» raksti, kas nes naudu. Šādas vaļības pieļauj pat mediji ar nopietnu redkolēģiju. Un vēl esmu novērojis, ka plašsaziņas līdzekļi cenšas mākslīgi uzturēt latviski un krieviski runājošo lasītāju (TV skatītāju un radio klausītāju) telpas, piešķirot dažādas nokrāsas vienām un tām pašām ziņām latviešu un krievu valodā. Piemēram, latviešu valodā ziņa par Ušakovu būs pirmā, bet krievu valodā – piektā vai sestā.

Pareizi būtu, ja vienā medijā būtu vienota izpratne par saturu un lasītāji netiktu dalīti latviski un krieviski runājošos, jo demokrātija paredz veidot vienu kopienu, vienu sabiedrību, nevis uzturēt segregāciju. Šāda redakciju atšķirīgā nostāja, visdrīzāk, liecina par vēlmi izpatikt lasītājam; tikai te ir jautājums – kurš tiek apdalīts, kura sabiedrības daļa tiek uzskatīta par mazāk pilnvērtīgu?…

Ieva:

– Man šķiet, ka žurnālistam nevajadzētu izpatikt lasītājam. Protams, lasītājā ir jāieklausās, ir jāsniedz tas, ko viņš sagaida, bet medijam ir jābūt kā labam skolotājam, kas audzina lasītāju. Taču vienlaikus ir ļoti viegli zaudēt lasītāju, piedāvājot sabiedrisko attiecību veidotās ziņas vai reklāmu, kas tiek uzdota par žurnālista veidotu rakstu. Tāpēc ir ļoti svarīgi nodalīt žurnālistisko saturu no reklāmas. Ja tas ir izdarīts, viss ir kārtībā, bet, ja ne, – tas rada šaubas par medija objektivitāti.

Raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild Latvijas Žurnālistu asociācija.

FAKTI PĀRDOMĀM

Daži fakti par 32 pašvaldību izdevumiem, ko publicē novados bijušo Aizkraukles, Alūksnes, Bauskas, Jelgavas, Gulbenes, Liepājas, Tukuma un Valkas rajonu teritorijā:

Vairākums pašvaldību – 25 – informatīvos izdevumus publicē vienreiz mēnesī; trīs pašvaldības – Bauskas novads, Jelgavas novads, Vecumnieku novads – laiž klajā preses izdevumu divreiz mēnesī; bet divas – Iecavas novada dome un Jelgavas pilsētas dome – var atļauties izdot savu «Vēstnesi» un «Ziņas» pat reizi nedēļā; savukārt Valkas un Rucavas novada pašvaldība ir vienīgās, kam pietiekami laist klajā izdevumus tikai reizi divos mēnešos.

25 no šiem 32 izdevumiem tiek piegādāti iedzīvotājiem pastkastēs bez maksas, pieci bez maksas pieejami publiskās vietās – pašvaldību iestādēs, veikalos, kafejnīcās savā novadā. Savukārt «Vecumnieku Novada Ziņas» bez maksas pieejamas pašvaldības iestādēs, taču, ja izdevums tiek piegādāts iedzīvotājiem uz mājām, tas ir maksas pakalpojums, bet «Iecavas Ziņas» ir vienīgais no visiem pašvaldību izdevumiem, kas tiek dotēts no pašvaldības budžeta un vēl nodarbojas ar komerciju – tas ir vai nu jāpērk tirdzniecības vietās (EUR 0,21 par numuru), vai jāabonē (EUR 0,85 mēnesī).

 

Dažāda satura bezmaksas reklāmraksti vai reklāmas, sludinājumi ir konstatēti 11 pašvaldību izdevumos. «Iecavas Ziņas» ir vienīgais izdevums, kas tirgo reklāmas laukumus un publicē sludinājumus par maksu, piemērojot dempinga cenas.

 

Pieci no šiem izdevumiem tiek drukāti melnbalti, 27 – regulāri vai reizēm, bet krāsu drukā.

 

Plašāks pētījums tiks piedāvāts turpmāk.

 

Vasara pilnā plaukumā un notikumi mediju jomā karsti!

11.jūnijā Latvijas Žurnālistu asociācija kopā ar Delfi krievu redakcijas žurnālisti (un LŽA biedri) Kseniju Koļesņikovu aicināja biedrus uz protesta akciju Krievijā aizturētā Medusa žurnālista Ivana Golunova atbalstam.
Protesta akcija notika 10.jūnijā, tajā piedalījās krietni liels skaits žurnālistu. Par to liels prieks, jo solidaritāte ir mūsu stiprākais ierocis.

Liels paldies Ksenijai par iniciatīvu un biedriem par atbalstu!

12.jūnijā notika biedru kopsapulces turpinājums, kurā tika izlemti būtiski jautājumi par LŽA vēlētajām institūcijām un precizēti statūti.
Par rezultātiem var lasīt šeit

28.-29.jūnijā LŽA biedri gan kolektīvi, gan individuāli piedalījās sarunu festivālā Lampa. Bijām starp diskutētājiem, diskusiju vadītājiem un organizatoriem. Paldies Zviedru teltij par LŽA pieņemšanu savā paspārnē.
Ivonna Plaude Latvijas radio laivā intervēja Edgaru Kupču, Ilze Jaunalksne vadīja diskusiju par tiesiskumu, Sandijs Semjonovs iedziļinājās nodokļu diskusijās, Jānis Krēvics runāja par armiju un patriotismu, Ieva Alberte sprieda, kā latvieti izaudzināt par ģēniju.. un vēl daudzi citi. Plašākai informācijai var ieskatīties Lampas mājas lapā.

Jūlija sākumā jaunievēlētā valde devās ciemos pie iepriekšējās valdes priekšsēdētājs Ivonnas Plaudes uz Tukumu. Pārrunājām, ko un kā darīt un kā turpināt labi iesāktos projektus.
Viens no šiem projektiem ir publikāciju sērija par mediju vidi Latvijā.
Rakstus var lasīt šeit

Daži no LŽA biedriem bija saskārušies ar problēmām, strādājot tiesā. Proti, daži tiesneši nepamatoti ierobežo TV operatoru iespējas filmēt PIRMS procesa sākuma. LŽA vērsās pie Tiesu administrācijas un tiesnešiem ar lūgumu ievērot sabiedrības tiesības zināt tai svarīgu informāciju. Tiesneši solīja to pārrunāt un ņemt vērā.

Bet karstākie notikumu risinās Latvijas Radio. LŽA atbalsta Latvijas Radio Ziņu dienesta prasības sakārtot darba vidi un atalgojumu. Asociācija kā novērotājs piedalīsies sarunās starp LR valdi un Ziņu dienestu. Par jaunumiem ziņosim!

Šis ir īstais brīdis izmantot iespēju sakārtot mediju vidi kopumā. LŽA izmantos visas iespējas runāt un iniciēt nozares regulējumus, kas virzīsies uz mediju vides stiprināšanu.
Ja biedriem ir idejas, kas būtu jādara, dodiet ziņu!

NEPL padome atjauno Sabiedriski konsultatīvo padomi. LŽA darbam tajā deleģēja mūsu biedru Arni Krauzi. Atbilde no NEPLP vēl nav saņemta. Iepriekš SKP darbojās Jānis Buholcs, paldies viņam par šo darbu!

Vēl dažas praktiskas lietas- drīzumā mainīsies saziņas forma LŽA, sadarbībā ar Mana Balss izveidosim LŽA iekšējo saraksti, kas nebūs tik viegli pieejama ne LŽA biedriem. Par šo paldies LŽA biedram Didzim Meļķim. Gaidiet ziņas, kā tas darbosies!

Ir mainījusies LŽA juridiskā adrese, turpmāk tā būs reģistrēta SSE Riga Strēlnieku ielā 4A.

Un vēl- atcerieties par biedru naudu!

36 eiro jāpārskaita uz kontu
LV82RIKO0002013190076
Latvijas Žurnālistu asociācija
Reģistrācijas numurs 40008169633

Paldies un uz sadarbību!
LŽA valde 2019

Sigita Roķe

Latvijas Universitātes emeritētā profesore, vadošā ētikas jautājumu pētniece Skaidrīte Lasmane ir Latvijas Žurnālistu asociācijas izvirzītā Mediju Ētikas padomes locekle. Skaidrīte Lasmane profesionālo mūžu ir veltījusi ētikas pētījumiem, tostarp komunikācijas ētikai. Līdz ar to, runājot par mediju ētiku, viņas viedoklis ir būtisks un nozīmīgs. Tāpēc aicinājām profesori uz sarunu par būtiskākajiem mediju ētikas jautājumiem.

Šogad ir nodibināta Mediju Ētikas padome un jūs esat padomes locekle. Kāds vērtējums padomes darbam, kā un vai tas ietekmēs situāciju medijētikas jomā?

Vēl jau tikai kopīgā darba sākums, tāpēc deviņi Padomes locekļi Guntara Līča vadībā demokrātiski meklē labāko veidu, kā būt noderīgiem. Pašlaik ir vairākas sūdzības izskatītas. Bijām LAMPAS sarunu festivālā – tur mums par mediju ētiku bija vesela performance, kuru vadīja Jānis Lielpēteris.

Domāju, ka Padome nebūs tikai sodīšanai, bet arī konsultatīviem mērķiem par mediju ētikas jautājumiem.  Varbūt arī ētikas diskursa uzturēšanai, atgādinot par ikdienas darbā dažkārt piemirsto mediju ietekmi un milzīgo atbildību komunikācijā ar sabiedrību.

Tieši atbildība par auditoriju ir būtisks žurnālistikas jautājums. Sevišķi apstākļos, kad daudziem medijiem dienas kārtībā galvenais ir izdzīvošana un komercintereses. Lai izdzīvotu, kaut kas ir jādara, lai auditoriju piesaistītu, līdz ar to bieži vien ir tā kā ir. Saka – jāņem vērā auditorijas pieprasījums. Bet auditorijas pieprasījums ir ļoti dažāds – tad kuras auditorijas pieprasījums ir svarīgākais?

Es diskutēju ar kaimiņieni par vienu no, šķiet, topošiem mediju stereotipiem – ka jaunajam prezidentam būšot grūtības sarunāties ar vienkāršo tautu. Bet tautai jāprot sarunāties ar prezidentu. Tautai ir jāizglītojas, lai saprastu, ko saka prezidents Egīls Levits. Prezidentam nav jārunā „vieglajā valodā”. Un te arī ir mediju loma – pieradināt auditoriju domāt un saprast dziļāk, citādi.  Sabiedriskajos medijos ir daudz ierēdnieciskas informācijas. Es jau nesaku, ka ierēdņi ir slikti cilvēki, bet katrs no viņiem tiesīgs runāt tikai  par savu aprūpējamo lauciņu. Ierēdnis taču nerunās par dzīvības un nāves filozofisko kopsakaru.

Medijiem ir jāskatās plašāk.

Jūs savulaik, jau pirms daudziem gadiem, esat uzdevusi jautājumu – kā panākt, lai ētika ir atslēgvārds komunikācijas profesionāļu domāšanā? Vai par ētiku mediji domā vairāk, mazāk?

Kvantitatīvi ētiku izmērīt nevar. Tas, ko parasti māca žurnālistikas studentiem, ir elementaras lietas – prasījums pēc precizitātes, interešu konflikta nepieļaušanas, pieklājības. Taču svarīga ir  būtisku lietu pārzināšana sabiedrībā, kas palīdz veidot kvalitatīvu žurnālistiku.

Žurnālistikas kvalitāte ir gandrīz sinonīms ētikai, un šī kopsaiste ir atkarīga no izglītības un žurnālistu intelekta. Ja ir zema izglītības kvalitāte, nav paļāvības uz žurnālistikas kvalitāti, arī tur ir savas kopsakarības.

Parasti nosauc trīs mediju funkcijas – izglītojošā, informējošā un izklaidējošā. Šobrīd visvairāk piedzīvojam informējošo funkciju, kura itin bieži vienlaicīgi pilda arī izklaides lomu. Infoizklaides tendences pastāv.

Es pat domāju, ka mūsdienās kad mediju vara ir tik acīmredzama un milzīga, varbūt jāpārskata arī minētās trīs funkcijas, žurnālistikas jēdziens jāpaplašina.

Būtībā žurnālisti veido ne tikai mediju, bet sabiedrības kultūru kopumā. Mediji ir galvenais kanāls, no kā var iegūt ne tikai informāciju, bet arī nozīmes, jēgu un vērtējumus. Jāņem vērā arī sociālie tīkli, kas ar mediju ietekmi ir plaši saistīti. Viss ir mediēts. Kultūra ir tas, kas orientē saprātīgai izvēlei un rīcībai, piešķir nozīmi darītajam. Un nozīmes piešķiršana lielā mērā ir mediju rokās – mediji veido kultūru. Tāpēc daudzo mediju atbildība ir milzīga, to tikai parasti neuzsver un nepamana.

Kultūra prasa, lai piešķirtu visam kaut kādu saprātīgu jēgu.

Jēga saistīta ar labumu. Ne tikai sev vienam, bet arī citiem – devumam savam pagastam, valstij, otram cilvēkam. No turienes tas produktīvais prieks un pašapziņa, kas atgriežas pie paša darītāja.

Ja pieņemam, ka mediji ir galvenie kultūras veidotāji, tad viņu atbildība ir šīs saprātīgās jēgas piedāvāšana un ieradināšana. Jautājums tikai, kā tad to auditoriju noskaņot jēgas domāšanai?

Mediju vide pēdējos gados ir būtiski mainījusies. Kādas šobrīd ir mediju ētikas būtiskākās probēmas?

Pastāv mediju daudzveidība. Ir mainījies mediju pieprasījums. Televīzija, prese, sabiedriskais radio vairāk atstāts vecākajai paaudzei, jaunie ietekmējas viens no otra interneta medijos. Ir milzīgs apvērsums komunikācijas tehnoloģijās – digitālā revolūcija. Arī tur ir savi ētikas nosacījumi, tikai daudz nenoteiktāki, sarežģītāki, grūtāk kontrolējami.

Ne velti ikdienas lietojumu ieguvis vārds medijpratība, kas nepieciešama jauno komunikācijas līdzekļu laikmetā.

Viss ir atkarīgs no pieprasījuma. Arī godprātīga un patiesa žurnālistikas ētika. Es ndomāju, ka ētika būtu pieprasīta sabiedrībā. Šobrīd vairāk pieprasa vieglumu, izklaidi, jautrību. Sabiedrībai nepatīk nopietnas, sarežģītas lietas. Varbūt jāpielāgojas  un jāmācās svarīgus jautājumus pasniegt populārā, aizraujošā, interesantā performances valodā. Nevis garlaicīgi, vienaldzīgi,  nevis objektīvi, ar to saprotot neitralitāti, bet spilgti, izteiksmīgi, patiesi, emocionāli  un  kvalitatīvi.

Tātad, ja auditorija vēlas vieglumu, mēs to dodam?

Performance jau būtu tikai forma. Lai kaut ko ietekmētu, svarīgi temati, ko izvēlas sarunai ar auditoriju. Es jau minēju dāsno ierēdņu informāciju  ik rītu radio. Kādi tik amati, izrādās,  nepastāv! Vai mums par to visu jābūt informētiem? Ir tik daudz sīksīku lokālu vai šauri speciālu jautājumu, piemēram, par medicīnas pārvaldi vai zāļu iegādi. Ir viena ļoti maza sabiedrības daļa, kurai adresēta vesela raidlaika daļa par valsts apmaksāto zāļu kārtību. Protams, sabiedriskajam medijam jākalpo pēc iespējas daudzveidīgākai sabiedrībai, taču ar mēru. Nav brīnums, ka jaunatne bieži vien neklausās. Tas pats attiecas uz ministriem ar viņu bieži garlaicīgajām un augstpatīgajām atskaitēm, vai vienu un to pašu gadiem ilgo tematu izglītības sakarā, proti, skolotāju algām ar tām tām pievienoto attiecīgās arodbiedrības drūmo seju. Ja tematika ir vienveidīga, ja tā atkārtojas, tad es nedomāju, ka tā ir kvalitatīva žurnālistika. Bet jēgas, refleksijas, pārdomu,  dziļākas analīzes un kopsakara sarunas vai diskusijas par tendencēm mākslā, zinātnē, kultūrā, 21. gadsimta tehnoloģiju laikmetā diemžēl izpaliek.  

Būtu netaisni pieminēt tikai to, kas šķiet, un varbūt tikai man, vienveidīgs un pelēcīgs. Jāņa Dombura raidījumus „Delfos”, piemēram, var klausīties ar baudu. Tur ir intuīcija par politiski un sociāli nozīmīgo, asums, pozīcija, tur nav vienkārši – es esmu objektīvs informators un es dodu auditorijai, kā pats Domburs teiktu, da jebko.

Ja medijs ir kultūras, arī poltiskās kultūras veidotājs, tad viņam ir daudz daudz dziļākas funkcijas.

Es diezgan regulāri klausos BBC, un tur par katru notikumu ir komentārs, analītisks, profesionāls, bieži emocionāls. Bet pateikt tikai ziņu… Protams, skanēs varbūt pamatotais iebildums – mums nav finansiālu līdzekļu – nu tad nav nekādas izejas. Bet vai tā ir? Vai nepietrūkst pārliecības, drosmes un intelekta?  Var dažkārt žurnālistam piedot neprecizitāti, jo es labi saprotu, ka ātrumam ir vērtība, un steigā nenovēršami kļūdas var gadīties, bet grūtāk samierināties ar pelēcību, atkārtojumiem, nebūtisku lietu garlaicīgu un rāmu atveidojumu.

          Es runāju ar raidījuma „Aizliegtais paņēmiens” autoru Gunti Bojāru, kurš atzina, ka, viņaprāt, mēdz balansēt „uz ētikas robežas”. Kā vērtējat jūs?

Es vērtēju tā – ja ir labums auditorijai, tad esmu pret sīkumainām iebildēm. Ja žurnālists nav drosmīgs, ne viss izdosies. Un es te nedomāju tikai pētniecisko žurnālistiku, kas atklāj korupciju, ko labi dara „De facto”, „Nekā personīga”.

„Aizliegtais paņēmiens” ir viens no atsķirīgiem raidījumiem, kas palielina tematisko daudzveidību. Dažkārt nav ko sūdzēties par līdzekļu pārkāpumiem, ja tas veikts sabiedriski nozīmīga mērķa vārdā, kad panākams būtisks rezultāts, piemēram, nodokļu nemaksāšana un citas negodīgās izdarības. „Aizliegtais paņēmiens” atsvaidzina Latvijas televīzijas rituālu un dienas kārtību – tik pierastu.

Mediju kultūrā svarīgi ir ar savām acīm saredzēt ko jaunu, kam ir jāpiešķir nozīme. „Aizliegtais paņēmiens” bieži iedrošinās ieraudzīt savām acīm. Bet raidījuma veidotājam Guntim Bojāram ir divi lieli uzdevumi. Arī diskusija trešdienās daļēji ir viņa ziņā. Ir jābūt pārcilvēkam, lai izdarītu kvalitatīvi abus tik lielus darbus.

Kādi ir ētiskas žurnālistikas kritēriji? Vai sabiedrība atšķir ētisku no neētiskas žurnālistikas?

Ētiska ir gudra un godīga žurnālistika, kura darbojas sabiedrības labuma interesēs. Jāšaubās, vai par sabiedrības labumu un saprātīgumu var uzskatīt pazemīgu interviju ar azartspēļu izplatītāju Latvijā? Kāpēc žurnālisti tik maz runā par to, kāpēc Latvijā ir tik daudz ātro nebanku aizdevēju vai alkohola veikalu? Vai grūti saskatāms kopsakars starp alkoholu, azartspēlēm un aizdevēju biznesu? Ne jau pārtikai daudzi aizņemas un ne jau nabagi, bet par nabagiem padarītie kādu apšaubāmu komercinterešu dēļ. Un vai alkohola cenu samazinājums konkurencē ar Igauniju neprasa dziļāku analīzi par ieguvumiem un zaudējumiem? Ir tik daudz jautājumu, uz kuriem var sniegt atbildes gudra un kvalitatīva žurnālistika.

Es saprotu, ka vieglāk un daudz lētāk ir izlasīt kādas iestādes sagatavoto  relīzi un pārstāstīt to ziņās. Bet kā ar kopsakaru, jēgu un 21. gadsimta kultūru?

Man galvenais kritērijs ētikai ir, kādu labumu medijs dod sabiedrībai.

 

Raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild Latvijas Žurnālistu asociācija.

Sigita Roķe

Šogad darbu uzsāka Mediju Ētikas padome, ko izveidoja mediji un mediju organizācijas. Biedrības „Mediju Ētikas Padome” valdes loceklis Jānis Lielpēteris stāsta, kas ir Mediju Ētikas padome un kā tā darbojas. 

Latvijas Mediju Ētikas padome ir uzsākusi darbu. Kādi ir padomes darbības mērķi un virzieni?

Statūtos rakstīts, ka biedrības „Mediju Ētikas padome” darbības mērķis ir veicināt ētiskas mediju prakses attīstību un sekmēt mediju pašregulāciju Latvijas mediju telpā.

Biedrība ir izveidojusi padomi, kura skata sabiedrības un žurnālistu sūdzības par mediju ētikas pārkāpumiem. Organizācijā ir apvienojušies mediji un mediju organizācijas, ap 20 biedru, kas līdz ar to ir apņēmušies ievērot ētikas principus un ieviest tos praksē. Svarīgi, ka šajos jautājumos neiejaucas valsts.

Padome skata gadījumus, kur viena no pusēm ir uzskatāma par cietušo. Piemēram, kad persona uzskata, ka medijs vai žurnālists pret to ir rīkojies neētiski. Bet ne tikai. Padome izskata arī situācijas un sniedz viedokļus, vai mediju darbība atbilst ētikas praksei vai nē. Tātad būtībā padomei ir divi darbības virzieni – oficiāli atzinumi par personu, kas jūtas aizskarta, un neformāli vērtējumi par medija darbību no ētikas viedokļa.

 Kādi ir ieguvumi sabiedrībai, izveidojot šādu padomi? Kādēļ tāda nepieciešama?

Galvenais ieguvums ir tas, ka sabiedrībā tiek aktualizēta diskusija par mediju ētikas jautājumiem. Mediju konverģences apstākļos, mainoties mediju videi un formātiem, mediju ētikas jautājumi pēdējo desmit piecpadsmit gadu griezumā ir ieguvuši jaunus aspektus. Līdz ar to ir būtiski, ka pašregulācijas formātā nozare pati var spriest par šiem jautājumiem, noteikt virzību un sabiedrības gaidas. Sabiedrības ieguvums līdz ar to ir ētiskāka mediju vide, draudzīgāka mediju lietotājam.

Un, protams, individuāls ieguvums – katra persona, kas jūtas aizskarta, var vērsties padomē un iegūt vērtējumu. 

Kā var vērsties padomē, ja rodas kādas šaubas par kāda medija materiālu?

Šobrīd visērtāk ir izmantot biedrības tīmekļa vietni – www.lmepadome.lv. Tur aprakstīts ceļš, kā iesniegt savus jautājumus un sūdzības. Protams, var sūtīt arī papīra formātā uz vietnē norādīto adresi.

Iesniedzējam jāmin medijs, laiks, jāapraksta situācija. Iespēju robežās jānorāda, kurš Ētikas kodeksa pants, viņaprāt, ir pārkāpts. Tīmekļa vietnē ir izvietots gan Ētikas kodekss, gan biedrības statūti. 

Kas un par kādiem jautājumiem var vērsties padomē? Vai jebkurš sabiedrības loceklis var vērsties padomē par mediju materiālu? Kādi ir kritēriji?

Ir divi jautājumu izskatīšanas formāti – formālais iesniegumu izskatīšanas process, kur, konstatējot ētikas pārkāpumu, biedriem ir pienākums atsaukt informāciju, atvainoties. Otrs – sniegt viedokli par mediju ētiku, situācijām, darbību. Te padome nav ierobežota, tā skatās, kādus jautājumus konkrētajā brīdī ir vērts skatīt un par kādiem sniegt savu vērtējumu. Šis viedoklis nav saistošs, bet norāda virzienu un dod situācijas skaidrojumu no ētikas viedokļa.

Ja persona ir vērsusies ar iesniegumu padomē, kāda ir procedūra, kāda ir iesnieguma virzība?

Saņemot sūdzību, atbilstoši biedrības statūtiem sākotnējo vērtējumu veic biedrības valde. Tā novērtē un pieņem vienu no trim iespējamiem lemumiem – nodot izskatīšanai padomē, atteikt, ja iesniegums neatbilst padomes kompetencei, vai lūgt papildu skaidrojumus.

Vērsties padomē var arī žurnālists. Ja žurnālists vēlas, lai padome sniedz atzinumu par vispārīgu jautājumu, tad padome skatīs un centīsies sniegt savus viedokli. Ja tā būs konkrēta sūdzība, kur žurnālists jūtas aizskarts no kāda medija vai trešās puses, tad padome skatīs jau konkrēti – ir vai nav pārkāpts Ētikas kodekss.

Cik lēmums medijam ir saistošs?

Biedrības biedriem padomes lēmums ir saistošs, iestājoties biedrībā, tie apņēmas ievērot statūtus un Ētikas kodeksu . Padome var lūgt medijam labot kļūdu, atvainoties, atsaukt informāciju. Ja par kādu jautājumu padomei ir lūgts tikai informatīvs viedoklis, tad juridiski saistošu seku nav.

Kas notiek gadījumos, ja medijs nepilda padomes lēmumu?

Ja medijs padomes lēmumu nepilda, statūti paredz tiesības šo biedru izslēgt no biedrības. Jāpmin gan, ka padome var realizēt arī iesaistīto pušu samierināšanas procesu.

Turklāt padomes mērķis nav kādu izslēgt, bet rūpēties par ētikas normu ievērošanu medijos.

Vai ir paredzētas pārsūdzības tiesības, ja kādai no pusēm ir iebildumi pret padomes lēmumu?

Padome pieņem lēmumu, balsojot vismaz sešiem no deviņiem padomes locekļiem. Pirms balsošanas tiek lūgts medija viedoklis, un tas tiek ņemts vērā un var ietekmēt padomes lēmumu.

Padomē ir ievēlēti arī konkrētu mediju pārstāvji. Kas notiek gadījumos, ja tiek vērtēta sūdzība par viņa pārstāvētā medija materiālu?

Ir paredzēts, ka padomes loceklim ir pienākums atstatīties no jautājuma izskatīšanas, ja padomes loceklim ir interešu konflikts. Ja vairākiem padomes locekļiem ir interešu konflikts, biedru sapulce var pieaicināt padomē konkrētā jautājuma risināšanai citus ekspertus.  

Vai jau ir saņemti iesniegumi? Vai ir bijuši iesniegumi, kas noraidīti?

Pagaidām ir skatīti trīs iesniegumi. Noraidīts viens iesniegums, jo tas būtu skatāms Reklāmas asociācijas Ētikas padomē vai arī iesniedzējam jālūdz vērtējums Paterētāju tiesību aizsardzības organizācijā.

Kādi vēl būs padomes pienākumi?

Šobrīd iezīmējas padomes tuvākā gada darbības plāns – paredzēts, ka bez iesniegumu izskatīšanas padome veiks vēl citus pasākumus, kur runās par mediju ētikas jautājumiem. Esam plānojuši realizēt arī plašus komunikācijas pasākumus, lai veicinātus sabiedrībā diskusiju par mediju ētikas jautājumiem.

Ar ko šāda, mediju organizēta padome, atšķiras no citām piedāvātajām formām – ombuda funkcijas nodot tiesībsargam, NEPLP?

Manuprāt, Ministru kabinets pieņēma pareizu lēmumu, atbalstot mediju pašregulācijas formu. Tas mazina riskus, kad valsts mēģina pateikt, kāds ir nozares virziens, kurp jāiet. Pie šī modeļa mediji virzienu nosaka paši. Pašregulācija ir pozitīva tendence, kas praksē apliecinājusies virknē Eiropas un pasaules valstu. 

Vai padomē var iesaistīties jebkurš medijs vai mediju organizācija? Ir kādi kritēriji? Kā to var izdarīt?

Darbībai padomē ir iespējami divi statusi – biedra vai asociētā biedra statuss. Asociēta biedra statusā var būt jebkura organizācija, arī fiziska persona, kas atbalsta biedrības darbību, kodeksu un statūtus. Biedrs var būt juridiska persona – medijs, mediju organizācija, arī, piemēram, universitāte, kas realizē komunikācijas programmas. 

Dalībai biedrībā ir noteikta biedra nauda – biedra statusā ne mazāka ka 100 eiro gadā, asociētā biedra statusā – ne mazāk ka 50 eiro gadā.

Jāpiebilst, ka būtiskākais kritērijs, lai tiktu akceptēts dalības statuss, ir pretendenta atbalsts padomes Ētikas kodeksam.

Lai kļūtu par biedru, ir jāaizpilda pieteikuma anketa, kas atrodama Mediju Ētikas padomes tīmekļa vietnē vai vaicājama biedrības valdei. Saņemot aizpildītu anketu, valde piecu dienu laikā pieņem lēmumu, vai pieteicējs atbilst biedra statusam, un pieņem lēmumu par uzņemšanu.

 

Raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild Latvijas Žurnālistu asociācija.

Piektdien, 28. jūnijā, Cēsu pils parkā sāksies sarunu festivāls “Lampa”. Tajā piedalīsies arī Latvijas Žurnālistu asociācijas biedri, gan aicinot uz pašu rīkotu pasākumu, gan atsaucoties citu diskusiju organizatoru aicinājumiem.

Lasīt visu »

Par Latvijas Žurnālistu asociācijas valdes priekšsēdētāju trešdien, 12. jūnijā, organizācijas pilnsapulcē ievēlēta TV3 raidījuma “Nekā personīga” producente Arta Ģiga.

Lasīt visu »